“Kā jūs jūtaties, kad iedomājaties, ka jūsu bērnam drīz sāksies pubertāte? Vai Jūs pārņem priecīgas un patīkamas sajūtas? Sajūsma? Vai drīzāk nē?” Ar šādiem vārdiem MFM-programmas autore Dr. Elisabeth Raith-Paula uzsāk katru lekciju, kas ir kā programmas ievadlekcija ģimenēm – lekcija vecākiem, kas 2016. gadā vien sasniedz aptuveni 17 tūkstošus vecāku vairāk kā 700 lekcijās Vācijā.
Pirmsākumi programmai meklējami Dr. Raith-Paula studiju gados, kad savā doktora disertācijā viņa izvēlējās rakstīt par visu, ko vien sieviete var zināt par savu ķermeni saistībā ar NFP (Natural Familly Planing – Dabīgā ģimenes plānošana). Tolaik, esot jaunai medicīnas studentei, viņai šķita, ka viņa zina visu, taču arvien vairāk iedziļinoties šajā tēmā, viņa atklāja pamat-zināšanas, kas būtu jāzina visām sievietēm, bet, kā izrādījās, zina tikai retā. Vēlāk viņa sāka vadīt lekcijas Minhenes Sociālpedagoģijas augstskolā “Mana ķermeņa klusā valoda”, no kurām viņa iedvesmojās uzrakstīt grāmatu “Kas notiek manā ķermenī” meitām un mammām, lai tā būtu kā atbalsts viņām pubertātes sākumā. 1999. gadā, balstoties uz grāmatu Dr. Raith-Paula vadīja lekciju mammām, lai viņām palīdzētu sagatavoties šai sarunai. Pēc lekcijas mammas bija tik aizkustinātas, ka lūdza pasniedzēju pašu šīs zināšanas nodot tālāk. Tā pirms gandrīz 20 gadiem aizsākās “Cikla šovs”, kas patlaban ir lielākais dzimumaudzināšanas projekts Eiropā, varētu pat teikt pasaulē.
Cik bieži dzīvē ir gadījies nodomāt, “kaut es to būtu zinājis agrāk”! Kad runa ir par jūsu bērniem, nekas nav svarīgāks par viņu veselību un drošību. Lielākajai daļai vecāku savu bērnu pubertātes sākums asociējas ar riskiem, kas apdraud gan veselību, gan drošību. Un ne velti, jo šie riski tik tiešām ir ļoti reāli. Un arī Latvijas statistika nav glaimojoša. Veselības ministrijas mājaslapā publicētā materiālā var atrast informāciju, ka 1,5-2% no Latvijā dzimušajiem bērniem piedzimst meitenēm, kas jaunākas par 18 gadiem un 86% zēnu un 77% meiteņu (15 gadu vecumā) norādījuši, ka pēdējo dzimumattiecību laikā izsargājušies, izmantojot prezervatīvu[1].
Bērni ne tikai jāsargā, bet šajā vecumā viņiem ir jāiemāca sargāt sevi pašiem. “Es sargāju tikai to, kas mani ir vērtīgs” ir MFM-projekta moto, ticot, ka apzinoties savu vērtību, bērns arī vēlāk pusaudžu gados būs vairāk motivēts sevi sargāt. Bet 15 gadi jau ir par vēlu. Par šo jautājumu jārunā parādoties pubertātes pazīmēm. Kādam tie ir 9 gadi, kādam 10, visbiežāk 11 un 12, bet arī 13 un reizēm 14 gados vēl nekas nav nokavēts. Vērtības apzināšanās ir sirds lieta. Ir ļoti grūti izveidot emocionālu saikni ar savu hipofīzi vai hipotalāmu. Turklāt šajā vecumā arī dažādi “ieviestie” jēdzieni var šķist mulsinoši un apkaunojoši. Tāpēc ir tik svarīgi izmantot bērnam pieņemamu valodu un sniegt pareizas zināšanas. Ja runājam par vērtībām, ar sausiem faktiem vien nepietiek. Nepieciešams ir skaistas, mīļas un patīkamas asociācijas. Lietas, ko nodot tālāk caur MFM projektu un “Cikla šovu” vecākiem un bērniem, ir saruna atbilstošā valodā un no sirds uz sirdi.
Tālajā 1999. gadā Vācijā bija tikai 11-12 gadīgu meiteņu un viņu vecāku programma. 2003. gadā tika izveidota arī programma zēniem. Vēlāk tai pievienojās programma mazākiem bērniem un vēl vēlāk jau pusaudžiem. Patlaban tiek attīstīti jauni un jauni virzieni. Gan lekcijas vecākiem, gan nodarbības bērniem notiek Vācijā, Anglijā, Francijā, Šveicē, Itālijā, Beļģijā, Ungārijā, Austrijā, Lietuvā, pat Ķīnā, un kopš 2015. gadā meiteņu nodarbība un lekcijas vecākiem ir pieejamas arī Latvijā. Viss stingrā autores uzraudzībā un pilnīgi standartizēti. Tas, kas šo programmu raksturo, ir caurspīdīgums – vecāki lekcijā uzzina visu, ko bērniem stāsta nodarbībās (un vēl vairāk), standartizācija – visā pasaulē to dara vienādi, jo katrs teikums un pat vārds ir pārdomāti, pareizajā vietā, zināšanas – tikai bioloģiski fakti (ietērpti skaistās asociācijās) un tikai par viņas ķermeni, vērtība – tā skaistā sajūta apzinoties, ka es esmu foršs!
11-12 gados meitenes vēl pa pusei ir bērni un pa daļai jau sievietes. Viņas zina un saprot tik daudz, bet vēl viņām ir spēja sajūsmināties un brīnīties. Un tomēr viņas vēl nav arī tik lielas, saņemtu savam vecumam neadekvātas, pat neinteresējošas zināšanas. Dažreiz, lasot atgriezenisko saiti (anonīmu), sirds tā nedaudz sažņaudzas, kad kāda meitene ieraksta “Tagad es zinu, ka man par manu ķermeni nav jākaunas!” Kā viņa vispār varēju tā domāt! Bet vienlaikus ir neizsakāms prieks, ka nu tas ir mainījies. Latvijā pieredze ir ļoti neliela, bet Vācijā pa šiem gandrīz 20 gadiem no meitenēm, kas kādreiz pašas ir piedalījušās nodarbība ir izaugusi jauna nodarbību vadītāju paaudze, jauna ārstu paaudze, jaunu mammu paaudze.
Autore uzskata, ka meitenēm vislabāk uzticības pilnu vidi var radīt sievietes, bet puišiem – vīrieši. Tāpēc arī Latvijā vēl ir tikai meiteņu nodarbība, jo nodarbību puišiem var ieviest tikai vīrietis, kas labi zina vācu valodu, jo jādodas uz Vāciju mācīties un, kam darbs ar bērniem ir sirds lieta. Tas ir ļoti liels izaicinājums un nebūt ne viegli, bet – kādu dienu šī projekta ceļš krustosies ar šādu cilvēku un arī Latvijā būs zēnu programma.
Šī nodarbība atbildēja uz manu jautājumu, “kāpēc es to nezināju agrāk!” ar ļoti daudz darbu, bet milzīgu piepildījumu. Šeit jāpiekrīt Dr. Pēterim Kļavam – vecākiem ir jāmācās un jārunā ar bērniem, bet viņi nav vieni!
/Ieva Laurencija Duntava/
[1] http://www.vm.gov.lv/lv/tava_veseliba/jauniesiem/seksuala_un_reproduktiva_veseliba/?print (Resurss apskatīts 11.01.2018)
